Intervija ar dr. Armandu Bāliņu: Klīnikas URO 30 gadi un nākotne

Gandrīz trīsdesmit gadu laikā Klīnika Uro kļuvusi par vienu no atpazīstāmākajiem vārdiem Latvijas uroloģijā, apvienojot profesionālu pieredzi, mūsdienīgu diagnostiku un individualizētu pieeju pacientu aprūpei. Šajā sarunā viens no klīnikas dibinātājiem, dr. Armands Bāliņš, atskatās uz klīnikas pirmsākumiem, nozares attīstību un pārmaiņām uroloģijā, kā arī dalās pārdomās par mūsdienu medicīnu, diagnostikas iespējām un ārsta–pacienta attiecību nozīmi.

Kāda bija sākotnējā vīzija, dibinot Klīniku Uro?

90. gadu beigās Rīgā praktiski nebija ambulatoras uroloģijas centra, kur vienuviet būtu pieejams pilns pakalpojumu spektrs — konsultācija, ultrasonogrāfija, endoskopija. Valsts sistēmā šādu kabinetu izveidot nebija iespējams gan investīciju, gan organizatorisko ierobežojumu dēļ, tāpēc nolēmām paši investēt modernā aprīkojumā un radīt vidi, kur pacients vienas vizītes laikā var saņemt pilnvērtīgu uroloģisko aprūpi bez liekiem starpposmiem un kavēšanās. Tajā laikā tas bija būtisks solis uz priekšu gan kvalitātes, gan pieejamības ziņā. Vienlaikus mums bija svarīgi ieviest arī skaidrāku un caurspīdīgāku darba modeli, kur medicīnas pakalpojumi tiek organizēti profesionāli, ar saprotamu procesu gan pacientam, gan ārstam. Bija zināma neapmierinātība ar to, cik lēni attīstījās veselības aprūpes sistēma un cik ierobežotas bija iespējas ietekmēt procesus valsts sektorā. Sapratām, ka visu sistēmu mainīt nevaram, bet varam sakārtot savu darba vidi tā, kā paši to redzam — profesionāli, efektīvi un mūsdienīgi. Mūsu mērķis bija izveidot vietu, kur labi jūtas gan ārsts un medicīnas personāls, gan pacients.

Ar kādiem izaicinājumiem saskārāties klīnikas darbības sākumā?

Manuprāt, lielākais izaicinājums jebkurā jaunā projektā ir pieņemt lēmumu darīt. Kolīdz lēmums ir pieņemts, atliek soli pa solim īstenot iecerēto. Tālāk ir vienkārši jādara. Otrs jautājums bija investīcijas. 1998. gadā ne daudzi ārsti bija gatavi investēt savā privātpraksē un uzņemties ar to saistīto risku. Klīniku attīstījām četru ārstu komandā, investējot pakāpeniski - sākumā ultrasonogrāfijas iekārtās, pēc tam endoskopiskajā aprīkojumā un vēlāk arī telpu attīstībā. Galvenais bija pieņemt lēmumu un skaidri saprast, ko gribam izveidot.

Kas palīdzēja izveidot pašreizējo reputāciju?

Domāju, ka nekas cits kā darbs. Mūsu mērķis sākotnēji nebija nopelnīt vairāk - mēs jau strādājām un pelnījām. Galvenais bija izveidot vidi, kur mums pašiem ir patīkami strādāt un kur varam nodrošināt tādu aprūpes kvalitāti, kādu paši uzskatām par pareizu. Mums paveicās, ka kopā sanāca līdzīgi domājoši ārsti. Visi gribējām kaut ko mainīt, uzlabot un sakārtot. Mana pārliecība vienmēr ir bijusi - vispirms ir darbs, reputācija un kvalitāte, un finansiālie rezultāti nāk pēc tam. Medicīna tomēr nav klasisks bizness, un tāda tā nevar būt. Mēs neesam uzņēmēji klasiskā izpratnē - mēs esam ārsti, kuri vienkārši vēlējās sev un pacientiem sakārtot labāku darba vidi.

Kā klīnika attīstījusies gadu gaitā un ar ko tā, jūsuprāt, atšķiras no citām?

Klīnika attīstījusies kopā ar nozari - mainījušās gan tehnoloģijas, gan zināšanas, gan ārstēšanas pieejas. Pēdējo 30 gadu laikā īpaši būtiski progresējusi prostatas slimību diagnostika un ārstēšana. Es pat teiktu, ka vislielākās pārmaiņas nesušas tieši zināšanas — mūsu izpratne par slimību diagnostiku, riska izvērtēšanu un ārstēšanas taktiku ir būtiski mainījusies. Protams, paralēli attīstījušās arī tehnoloģijas un izmeklēšanas standarti. Par klīnikas profesionālo līmeni, manuprāt, daudz pasaka arī tas, ka no četriem sākotnējiem klīnikas dibinātājiem trim ir bijis tas gods vadīt Latvijas Urologu asociāciju. Nozīmīgs attīstības posms bija pārcelšanās uz jaunām telpām pirms 9 gadiem, kas bija nopietns investīciju projekts un ļāva mums kļūt neatkarīgākiem, kā arī jauno speciālistu piesaiste. Mūsu komandā strādā arī jaunākās paaudzes ārsti, kas nes līdzi jaunu skatījumu un enerģiju.

Ar ko Uro klīnika, jūsuprāt, atšķiras no citām?

Es teiktu, ka pirmkārt ar individuālu pieeju. Mēs joprojām strādājam pēc ārstējošā ārsta principa — pacientam ir savs ārsts, kurš viņu pazīst, seko līdzi ārstēšanas gaitai un turpina darbu arī ilgtermiņā. Mūsdienās lielās struktūrās tas ne vienmēr ir iespējams. Vienlaikus mēs strādājam kā komanda — sarežģītākus gadījumus apspriežam kopā, dalāmies pieredzē un nepieciešamības gadījumā iesaistām kolēģus. Svarīgi arī tas, ka klīnika joprojām balstās uz pašiem ārstiem. Mums nav ārēju investoru — lēmumus pieņem cilvēki, kuri paši ikdienā strādā ar pacientiem. Tas ļauj daudz ātrāk pieņemt lēmumus, investēt jaunās tehnoloģijās un pielāgoties reālajām vajadzībām.

Kādas uroloģiskās saslimšanas šobrīd sastopamas visbiežāk, un ko tas liecina par pacientu dzīvesveidu un paradumiem?

Visbiežāk ikdienas praksē sastopam dažādas prostatas saslimšanas, nierakmeņu slimības, urīnceļu infekcijas un urīnpūšļa patoloģijas, tostarp arī onkoloģiskas saslimšanas. Lielai daļai vīriešu ir prostatas saslimšanas — sākot no iekaisumiem jaunākā vecumā līdz labdabīgai prostatas palielināšanai un prostatas vēzim vēlākos gados. Uroloģijā ne vienmēr var teikt, ka slimības tieši nosaka dzīvesveids. Daudzas saslimšanas ir saistītas ar vecumu, vielmaiņu, anatomiskām īpatnībām vai ģenētiskiem faktoriem. Biežāk problēma ir nevis pašas slimības izcelsme, bet novēlota diagnostika un pārāk ilga simptomu ignorēšana. Tāpēc uroloģijā īpaši svarīga ir regulāra kontrole un savlaicīga diagnostika.

Kuri simptomi vai signāli ir tie, kurus pacienti visbiežāk ignorē, lai gan tie būtu pietiekams iemesls konsultācijai ar speciālistu?

Pirmais, ko nekādā gadījumā nevajadzētu ignorēt, ir asins piejaukums urīnā. Tā ir situācija, kad nevajag gaidīt, vai tas atkārtosies, vai cerēt, ka pāries pats no sevis. Pie urologa jāvēršas uzreiz, pat ja tas bijis tikai vienu reizi un bez sāpēm. Tāpat nevajadzētu ignorēt sāpes — sāpes urinācijas laikā, sāpes muguras vai sānu apvidū. Sāpes vienmēr signalizē, ka organismā kaut kas nav kārtībā. Ļoti bieži pacienti pierod arī pie pakāpeniskām urinācijas ritma izmaiņām — biežākas urinācijas, nakts celšanās, pavājinātas urīna strūklas. Tas attīstās lēni, un cilvēks to sāk uztvert kā normu. Kad jautājam, kāpēc nav vērsies agrāk, atbilde bieži ir viena — “man jau nekas nesāpēja”. Savukārt, runājot par onkoloģiju, jāatceras, ka agrīnas stadijas bieži ir asimptomātiskas. Ja gribam audzējus diagnosticēt laikus, nevaram gaidīt simptomus. Tāpēc profilaktiskas pārbaudes — ultrasonogrāfija, asins un urīna analīzes, kā arī regulāra kontrole — uroloģijā ir ļoti būtiskas.

Vai novērojat izmaiņas pacientu domāšanā — vai profilaktiska pieeja veselībai kļūst par normu?

Godīgi sakot, domāju, ka šīs pārmaiņas notiek ļoti lēni. Profilaktiska pieeja veselībai vēl aizvien nav norma pietiekami lielā sabiedrības daļā. Prakse rāda, ka cilvēki ar augstāku izglītības līmeni un lielāku izpratni par profilakses nozīmi biežāk rūpējas par sevi, savlaicīgi reaģē uz simptomiem un ir gatavi investēt savā veselībā — gan diagnostikā, gan ārstēšanā. Profilaktiskām pārbaudēm ir jēga tikai tad, ja cilvēks ir gatavs arī rīkoties pēc rezultātu saņemšanas. Nereti redzam pacientus ar gadiem izmainītiem analīžu rādītājiem, kuri pie speciālista tomēr nav vērsušies. Agrīna diagnostika ir efektīva tikai tad, ja tai seko arī tālāka izmeklēšana un ārstēšana, ja tā ir nepieciešama.

Kādas inovācijas vai tehnoloģijas šobrīd visvairāk maina diagnostikas un ārstēšanas kvalitāti uroloģijā un kādas tendences tuvākajos gados, jūsuprāt, visbūtiskāk ietekmēs uroloģijas nozari kopumā?

Tāpat kā visā medicīnā, arī uroloģijā lielākais progress šobrīd saistīts ar diagnostikas precizitāti. Prostatas slimību diagnostikā ļoti būtisku lomu ieņēmusi multiparametriskā magnētiskā rezonanse, kas pēdējos gados no salīdzinoši nišas izmeklējuma kļuvusi par vienu no ikdienas diagnostikas algoritma stūrakmeņiem. Būtiski attīstījusies arī pozitronu emisijas tomogrāfija un datortomogrāfija, kas ļauj daudz agrīnāk identificēt nelielus audzējus un metastātisku procesu, tādējādi savlaicīgāk uzsākot ārstēšanu. Paralēli ļoti progresējusi endouroloģija — šobrīd endoskopiski iespējams diagnostiski un ārstnieciski piekļūt praktiski visai urīnceļu sistēmai. Ķirurģijā arvien lielāku lomu ieņem lāzertehnoloģijas un robotizācija. Robotizētā ķirurģija, visticamāk, turpinās attīstīties, lai gan tās pienesums nereti tiek vērtēts optimistiskāk, nekā tas realitātē vienmēr ir. Tā ir ļoti interesanta un perspektīva tehnoloģija, bet medicīnā gala rezultātu joprojām lielā mērā nosaka ārsta kompetence un klīniskā pieredze. Arī mākslīgais intelekts noteikti ienāks arvien plašāk, īpaši datu analīzē un lēmumu atbalstā, taču tas tuvākajā nākotnē neaizstās ārsta un pacienta kontaktu. Medicīnā ļoti daudz informācijas slēpjas ne tikai analīzēs vai simptomu aprakstā, bet arī klīniskajā novērojumā un sarunā ar pacientu.

Personalizēta medicīna un individualizēta pacientu aprūpe arvien biežāk tiek minēta kā viena no nākotnes veselības aprūpes tendencēm. Kā šo pārmaiņu redzat uroloģijā?

Par laimi, mēs no personalizētas pieejas nekad neesam aizgājuši prom. Lielās veselības sistēmas visā pasaulē arvien vairāk virzās uz protokolētu, standartizētu medicīnu, kas daudzos gadījumos ir nepieciešama, taču ar to vien nepietiek. Es vienmēr saku — mēs neārstējam tikai slimību, mēs ārstējam cilvēku, kuram šī slimība ir. Diviem pacientiem ar vienu diagnozi ārstēšanas taktika ne vienmēr būs identiska, jo jāņem vērā vecums, blakusslimības, dzīvesveids, pacienta prioritātes un viņa gatavība konkrētai ārstēšanai. Protokoli palīdz ārstēt slimību, bet lēmums medicīnā vienmēr jāpieņem kopā ar pacientu. Tieši tāpēc individualizēta pieeja, manuprāt, nākotnē kļūs tikai nozīmīgāka. Attīstoties tehnoloģijām, pacienti arvien vairāk novērtēs ne tikai precīzu diagnostiku, bet arī nepārtrauktību, uzticēšanos un ilgtermiņa sadarbību ar savu ārstu.

Kā redzat Klīnikas Uro nākamo attīstības posmu?

Domāju, ka galvenais virziens paliek nemainīgs - strādāt arvien efektīvāk, ātrāk un kvalitatīvāk. Mērķis ir pacientam problēmu atrisināt iespējami savlaicīgi, profesionāli un ar cieņpilnu attieksmi.

Kādi ir svarīgākie principi, ko ikviens pacients var ieviest ikdienā, rūpējoties par prostatas, nieru un urīnceļu veselību?

Pirmkārt, nevajag apzināti kaitēt savai veselībai. Tas nozīmē nesmēķēt, ierobežot alkohola lietošanu un pēc iespējas mazināt citu kaitīgo faktoru ietekmi. Svarīga ir arī pietiekama šķidruma uzņemšana, jo tas uzlabo urīna plūsmu, samazina urīna koncentrāciju un līdz ar to arī dažādu kaitīgo vielu ietekmi uz urīnceļu sistēmu. Otrkārt, nevajag ignorēt simptomus. Ir svarīgi pazīt savu ķermeni, pievērst uzmanību izmaiņām un nepieciešamības gadījumā savlaicīgi konsultēties ar speciālistu. Sasniedzot noteiktu vecumu, profilaktiskām pārbaudēm vajadzētu kļūt par normu — periodiskas analīzes un vismaz reizi gadā veikta ultrasonogrāfija ir vienkāršs, bet ļoti vērtīgs profilakses instruments.